Ieejot drauga kabinetā, viņš palūdza tam palīdzību vienā jautājumā.
– Klausies, man te viena ideja ienāca prātā… Gribu pārbaudīt vienu meiteni. Palīdzēsi man?
Draugs smaidot lūkojās uz viņu ar nelielu neizpratni.
– Tev bez sievas vēl ir meitene?
– Jā! Mīļotā.
– Mīļotā? Agrāk tu savu sievu sauci par mīļoto…
– Tas bija sen. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies.
– Labi, es tev palīdzēšu. Bet es uzskatu, ka tava sieva ir brīnišķīga sieviete, tu vienkārši viņu vairs pienācīgi nenovērtē.
Viņš izlikās nedzirdam drauga sacīto.
Draugs piezvanīja no viņa telefona mīļākajai.
– Hallo? Mīļais, tu jau esi klāt? – atbildēja sievietes balss.
– Labdien. Jūs traucē no pilsētas slimnīcas. Vīrietis ir cietis smagā autoavārijā, jūs bijāt pēdējā, kam viņš zvanīja no šī telefona.
– Kas ir noticis? Viņš ir dzīvs?
– Jā, viņš ir dzīvs, bet gūto traumu dēļ viņam nācās amputēt abas kājas. Jūs atbrauksiet?
– Atvainojiet, bet es nevaru tagad atbraukt, – paziņoja sieviete. – Bez tam, mēs esam tikai paziņas. Labāk piezvaniet viņa sievai. Numuram ir jābūt kontaktos. Un man vairs lūdzu nezvaniet.
Meitene nometa klausuli.
Viņš sēdēja blakus un visu dzirdēja. Viņš bija šokā no tādas atbildes.
Draugs pamanīja viņa vilšanos un piedāvāja:
– Ja jau mēs sarīkojām šo pārbaudi, tad varbūt piezvanīsim tavai sievai?
– Viņai vēl jo vairāk būs nospļauties uz mani.
– Tev tikai tā liekas. Labāk pārbaudīsim, lai par to pārliecinātos.
– Labi. Zvanam!
Ārsts piezvanīja sievai.
– Sveika, Diāna!
– Sveiks, Kris!
– Te tāda lieta… Tu tikai neuztraucies. Daniels cieta autoavārijā.
– Viņš ir dzīvs? Kas ar viņu? – satraukta vaicāja sieva.
– Viņš ir dzīvs, bet stāvoklis ir ļoti smags, viņš ir komā.
– Es tūlīt būšu klāt!
Draugi saskatījās.
– Nu ko, turpināsim pārbaudi? – Daniels jautāja draugam.
– Tev ar šo nepietiek?
– Nepietiek. Esmu pārliecināts, ka viņa aizies tikko uzzinās, kas viss ir slikti un nekad vairs nebūs kā līdz šim…
Draugs noklausījās un teica:
– Vai tiešām tu savai draudzenei uzticējies vairāk nekā sievai?
Daniels nodūra skatienu un neko neatbildēja.
Beidzot atbrauca sieva.
– Kur viņš ir? Kur viņš ir? – viņa satraukta skraidīja pa gaiteni.
Viņu sagaidīja vīra draugs.
– Lūdzu, nomierinies. Viņš ir palātā. Ejam.
Diāna iegāja palātā un metās pie gultas. Viņš nekustīgi gulēja. Izplūstot asarās sieva skūpstīja viņa roku un teica:
– Mans mīļais, mīļais, mosties, es tev lūdzu – mosties. Es tev lūdzu, dzīvo… Es tevi tik ļoti mīlu… Es nespēšu bez tevis dzīvot… Zinu, ka pēdējā laikā es nerunāju ar tevi, bet tas tikai tāpēc, ka man piezvanīja kāda sieviete. Viņa teica, ka tagad tu esi kopā ar viņu. Es gribēju, bet nespēju aiziet no tevis. Es nebiju visu šo laiku pie mammas. Es gāju uz bērnu rotaļu laukumiņiem. Staigāju pa mūsu iemīļotajām vietiņām. Es tev visu piedošu, atlaidīšu tevi, ja vien tu to gribēsi… Tikai lūdzu nemirsti…
Viņš to nespēja izturēt, piecēlās un apskāva sievu.
— Piedod man, mīļā, es biju tik akls… Es aizmirsu visu par ko es tevi cienīju un par ko es tevi kādreiz iemīlēju… Šodien es sapratu, ka tu esi vienīgā, kas liek man noticēt sev un dāvā dzīvei jēgu. Mīļā, tu vienmēr esi mani sapratusi un atbalstījusi. Lūdzu piedod man, es vairs nekad tevi nesāpināšu. Es nekad tevi neatlaidīšu…
