Daudzi tic liktenim, daudzi netic un dzīvo pašplūsmā! Mūsuprāt, savs liktenis ir katram cilvēkam un to nevar mainīt, varbūt tikai izmainīt dažus apstākļus.. Un kā ir ar Jums? Rakstu lasiet turpinājumā!
– Kur tu biji? – jautāja vīrs.
– Pie mammas. – mierīgā tonī atbildēja sieva.
– Atkal? Tu pēdējā laikā pārāk bieži sēdi pie viņas, – neapmierināti izteica vīrs.
Viņa neko neatbildēja.
– Tu esi kļuvusi kaut kāda vienaldzīga… pilnīgi bez rakstura… Tu taču agrāk tāda nebiji. Mēs jau 5 gadus esam kopā, bet pēdējā laikā mani sāk kaitināt tava uzvedība… Varbūt man atrast citu? – smīnot ierosināja vīrs.
– Kā vēlies, – bez liekām emocijām atbildēja sieva un turpināja klāt galdu pusdienām.
Tāda atbilde viņam bija negaidīta. Viņš aizkaitināts piecēlās un steidzīgi pameta māju, Paņēma telefonu uz uzņēma numuru.
– Sveika, maziņā! Ko labu dari?
– Čau, manu ruņčuk! Nesen tikai pamodos. Ļoti gribu tevi redzēt, – telefonā atskanēja maiga sievietes balss.
– Meitenīte mana, es jau braucu pie tevis! Pabarosi mani, esmu ļoti izsalcis?
– Protams. Gaidu!
Viņš apmierināti nosmaidīja un iesēdās automašīnā. Pa ceļam iebrauca ziedu veikalā un nopirka viņas mīļākos ziedus – sarkanas rozes…
Braucot garām krustojumam, viņš redzēja briesmīgu avāriju. Vīrieti veda uz nestuvēm un viņam nebija vienas kājas, bet blakus viņam bija sieviete, kura ļoti uztraucās un rūpējās par viņu. Redzētā iespaidā viņam radās kāda neparasta doma. Viņš strauji iegriezās līkumā un devās uz slimnīcu, kurā par ķirurgu strādāja viņa labākais draugs… Tālāk seko interesantākais!
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
