Dārgā Džūlija,
Rakstu Tev, kamēr Tu guli. Gadījumā, ja tad kad Tu pamodīsies, es vairs nebūšu es pats. Es jūtos tā, it kā atrastos starp divām pasaulēm, un arvien vairāk saprotu, ka pazaudējos vienā no tām. Es baidos, ka vienreiz varu arī neatgriezties no šīs otrās pasaules. Gadījumā, ja nu es rīt vairs nesaprotu, kas ar mani notiek… Ja rītdien es vairs nespēšu izteikt savu sajūsmu par Tevi un to, cik ļoti Tevi cienu. To, kā Tu paliec man blakus un, neskatoties ne uz ko, centies darīt mani laimīgu. Iespējams jau rīt es nespēšu atcerēties, ko Tu manā labā esi darījusi un dari.
Tu pie durvīm mēdz pielīmēt zīmītes, lai es nesajauktu virtuvi ar vannas istabu. Tu katru reizi liec man pasmaidīt, kad es atkal velku zābakus bez zeķēm. Tu turpini ar mani runāties, pat tad, kad es jau esmu aizmirsis par ko bija saruna. Citreiz Tu man ausī čuksti mūsu mazbērnu vārdus, lai viņi nesaprastu, ka esmu viņus aizmirsis. Tu vienmēr pacietīgi atbildi uz maniem dusmu uzplūdiem. Arī tad, ja es nemaz nesaprotu, kādēļ esmu tā rīkojies un, kas man bija uznācis.
Pa visu to un vēl daudz ko citu. Ja rītdien es jau būšu aizmirsis Tavu vai savu vārdu. Ja nu rītdien es vairs nespēšu Tev pateikt paldies. Ja nu rītdien, Džūlij, es vairs nespēšu pateikt, ka es tevi tik ļoti mīlu.
Uz mūžiem tavs,
T.A.M.R.
Izlasīt šādu vēstuli bez asarām acīs, ir praktiski neiespējami. Pat tik smagas saslimšanas gadījumā, kā alcheimers, gadus ilgusī mīlestībā atrod jaunus izpausmes veidus.
