“Tā ir mana sieva. Pēc stundas viņa modīsies un dosies uz darbu klīnikā.
Viņa, rūpīgi sakārtojot visu, kas viņai nepieciešams darba, ātri sakārtos matus un uzliks vieglu grimu. Viņa žēlosies, ka izskatās šausmīgi. Es kategoriski tam nepiekritīšu un atnesīšu viņai krūzīti kafijas.
Viņa sēdēs uz dīvāna ar sakrustotām kājām un to dzers, tai pašā laikā priecīgi spēlējoties ar mazuli, kas rāpos pāri viņai.
Viņa dažreiz apātiski skatīsies, kad mēs runājamies, klusējot noskaņojot sevi uz sagaidāmo darbu. Viņa dmā, ka es to visu nepamanu.
Viņa noskūpstīs bērnu, noskūpstīs mani un atstās mūs, lai ietu rūpēties par cilvēkiem, kuriem šī diena kļūs par vienu no sliktākajām viņu dzīvē. Autokatastrofas, šāvienu brūces, sprādzieni, apdegumi un lūzumi…Veiksmīgi cilvēki, bezpajumtnieki, mācītāji, narkomāni…mātes, tēvi, dēli, meitas…vienalga, kas jūs esat un kas ar jums noticis.
Viņa par jums rūpēsies.
Viņa pēc 14 stundām atnāks mājās un novilks apavus, ar kuriem staigāja pa asinīm, sāpēm, asarām un atstās tās ārpusē. Dažreiz viņa par to negrib runāt. Bet dažreiz nevar sagaidīt, kad varēs izstāstīt…
Dažreiz viņa smejas… Bet dažreiz vienkārši raud…Bet neatkarīgi no tā, viņa vienmēr būs gatava savai nākamajai maiņai.
Mana sieva strādā par medmāsu. Mana sieva ir varone”.
