Es izgāju caur visām asarām un žēlabām.
Es visu dienu skrēju pa māju, bez kaut minūtes brīva brīža, lai ieietu dušā.
Es vienlaicīgi sildīju pienu, ģērbu bērnus un mazgāju virtuvi. Vienlaicīgi.
Es biju ieslēgts mājā uz veselu dienu, un man nebija nekāda iespēja parunāties ar cilvēku, kurš būtu vecāks par 10 gadiem.
Man nebija iespēja normāli apsēsties pie galda un paēst – vajadzēja visu laiku pieskatīt bērnus.
Es jutos tik iztukšots, ka varētu mierīgi nogulēt kādas 20 stundas. Bet tas nav iespējams, jo mazulis pamostas un kliedz ik pēc trim stundām.
Es nodzīvoju bez devis divas dienas un vienu nakti. Es visu sapratu.
Es sapratu, cik ļoti tu nogursti.
Es sapratu: būt par māti – tā ir pastāvīga upurēšanās.
Es sapratu, ka tas ir daudz grūtāk, nekā sēdēt birojā 10 stundas un pieņemt nopietnus finansu risinājumus.
Es sapratu – tu ziedoji savu karjeru un materiālo brīvību tam, lai būtu kopā ar bērniem.
Es sapratu, cik grūti ir, kad tavs finansiālais stāvoklis nav atkarīgs no tevis, bet gan no tava partnera.
Es sapratu, ko tu upurē, kad atsakies iet ar draugiem uz ballīti vai sporta zāli. Tu elementāri nevari nodarboties ar iemīļoto lietu un pat izgulēties.
Es sapratu, ko tu jūti, kad tevi ieslēdz aiz atslēgas ar bērniem, un tu palaid garām visu, kas notiek apkārt.
Es sapratu, kāpēc tu apvainojies, kad mana mamma kritizē tavas audzināšanas metodes. Neviens nesaprot bērnus labāk par viņu māti.
Es sapratu, ka mātēm ir vislielākā atbildība sabiedrībā. Neviens diemžēl to nenovērtē un nepārspēj.
Es rakstu tev šo vēstuli ne tikai tāpēc, lai pateiktu, ka skumstu pēc tevis. Es negribu, lai vēl viena tava diena paietu bez šiem vārdiem:
“Tu esi ļoti drosmīga, tu brīnišķīgi tiec galā, un es tevi apbrīnoju!”
