Bieži vien ir dzirdēts, ka vīrieši pamet sievietes un atstāj bērnus, taču šoreiz situācija ir pretēja. Rakstu lasiet turpinājumā!
Viņam bija parasta diena. Viņš atgriezās mājās pēc darba, ielēca dīvānā un bija gatavs mierīgi skatīties futbola spēli, nemēģinot uzņemties mājas un vecāku pienākumus. Viņam nebija vēlmes pievērsties kliedzošajiem bērniem.
Tomēr šoreiz viss notika citādi. Pēc skaļa strīda viņa sieva zaudēja pacietību un aizgāja, aizcērtot durvis aiz sevis. Viņš palika viens ar bērniem. Viņa ierastā pasaule, kurā viņš mierīgi sēdēja ar alu dīvānā, pēkšņi pārvērtās. Pēc dažām dienām viņš sievai uzrakstīja šo vēstuli:
„Dārgā,
Pirms dažām dienām mēs sastrīdējāmies. Atgriezos mājās noguris pēc darba. Bija jau astoņi vakarā, un es tikai vēlējos atpūsties uz dīvāna un skatīties spēli.
Tu biji izsmelta, bērni strīdējās, bet mazulis kliedza, kamēr tu mēģināji viņu iemidzināt.
Es palielināju televizora skaļumu, lai nedzirdētu visus troksņus.
„Tu tak nepaiesi garām, ja mazliet palīdzēsi un ieguldīsi savu daļu bērnu audzināšanā, vai ne?” – tu jautāji, samazinot televizora skaļumu.
Es atbildēju aizkaitināti: „Es strādāju visu dienu, lai tu varētu būt mājās un spēlēties ar lellēm.”
Tad sākās strīds. Tu raudāji no noguruma un dusmām. Es pateicu daudz netaisnīgu lietu. Tu kliedzi, ka vairs nespēj to izturēt. Tad izskrēji no mājām, atstājot mani vienu ar bērniem.
Man bija pašam jāsakārto vakariņas un jāieliek bērni gulēt. Nākamajā dienā tu neatzinies mājās. Es paņēmu brīvdienu darbā un paliku mājās ar bērniem.
Visu dienu pavadīju raudot un sūdzoties.
Es skrēju pa māju, nespējot atvēlēt ne minūti, lai ieietu dušā.
Es vienlaicīgi sildīju pienu, ģērbu bērnus un mazgāju virtuvi. Vienlaicīgi.
Es biju ieslēgts mājās visu dienu, bez iespējas parunāt ar kādu, kas būtu vecāks par 10 gadiem.
Man nebija iespējas normāli sēdēt pie galda un paēst – visu laiku bija jāpieskata bērni.
Es jutos tik iztukšots, ka vēlējos gulēt kādas 20 stundas. Bet tas nebija iespējams, jo mazulis ik pēc trijām stundām pamodās un sāka kliegt.
Es izdzīvoju divas dienas un vienu nakti bez atpūtas. Un tad es sapratu.
Es sapratu, cik ļoti tu nogursti.
Es sapratu, ka būt mātei nozīmē pastāvīgi ziedot sevi.
Es sapratu, ka tas ir daudz smagāk, nekā pavadīt 10 stundas birojā, risinot sarežģītus finanšu jautājumus.
Es sapratu, ka tu ziedoji savu karjeru un materiālo brīvību, lai būtu kopā ar bērniem.
Es sapratu, cik grūti ir, kad tava finansiālā situācija nav atkarīga no tevis, bet no tava partnera.
Es sapratu, ko tu upurē, kad atsakies no ballītēm ar draugiem vai sporta zāles apmeklējuma. Tu nevarēji nodarboties ar sev mīļām lietām vai pat izgulēties.
Es sapratu, ko tu izjūti, kad tu esi ieslēgta mājās ar bērniem, un palaid garām visu, kas notiek apkārt.
Es sapratu, kāpēc tu apvainojies, kad mana mamma kritizē tavas audzināšanas metodes. Neviens nesaprot bērnus labāk par viņu māti.
Es sapratu, ka mātes uzņemas vislielāko atbildību sabiedrībā. Un diemžēl to neviens nenovērtē un nepārsniedz.
Es rakstu šo vēstuli ne tikai, lai tev pateiktu, ka skumstu pēc tevis. Es nevēlos, lai vēl viena tava diena paietu bez šiem vārdiem:
„Tu esi drosmīga, tu lieliski tiek galā, un es tevi apbrīnoju!”
