Šodien manas mammas dzīves mērķis ir dzīvot kopā ar mani. Precīzāk manā ģimenē, kur ir vīrs un meita. Nemaz nepiekrītu, jo labi atceros savu bērnību un laiku, kad dzīvojām kopā.
Pirms dažiem gadiem mans tētis nomira. No vienas puses, es lieliski saprotu, cik grūti ir vienai mātei, bet neesmu gatava ziedot savu dzīvi, lai viņai būtu vieglāk. Manai mātei ir pārāk sarežģīts un grūts raksturs. Viņa ir galīgi nepacietīga, pieradusi, ka visas viņas vēlmes piepildās vienā mirklī. Ja mēs darām kaut ko ne tā, kā viņa vēlētos, viņa visos iespējamos veidos demonstrē savu neapmierinātību. Vispirms viņa kliedz, saceļ skandālu, un tad vienkārši klusē, un viņa to var darīt vairāk nekā vienu nedēļu. Mamma visu šo laiku nerunā, iet garām mūs nemanot un nekādi nereaģē uz lūgumiem…
To visu atceros no bērnības. Kad aizgāju studēt universitātē, mazliet aizmirsu, kā tas ir dzīvot kopā ar mammu. Pēc diploma saņemšanas man bija jāatgriežas mājās. Tajā brīdī es tikko biju ieguvusi darbu un krāju naudu, lai īrētu savu māju. Man šķita, ka manas mātes raksturs ar katru gadu tikai pasliktinās. Es nevarēju ar viņu normāli kontaktēties ilgāk par vienu dienu; vienmēr bija iemesls skandālam. Seši mēneši man tajā brīdī šķita kā mūžība, kad pārcēlos dzīvot atsevišķi, atviegloti uzelpoju…
Tālāk seko pats interesantākais..
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lappusē!
