Tad man sāka pielekt, ka tas ir smalki izdomāts plāns, un, ka jau no paša rīta dejoju pēc viņas stabules.
Pīpētavā kā parasti no rītiem vismaz puse sieviešu kolektīva kuļ mēles par jaunākajām tenkām, kas, kur, ko, ar ko, vai nu ko viņas tur runā. Šī viltīgā jauniņā, braucot garām, uzpīpināja, lai pasveicinātu, pamāja ar roku un platu smaidu aizbrauca tālāk.
Nekad mūžā nebiju redzējis tik daudzus apmulsušus skatienus, vērstus manā virzienā. Kāpēc brauc kopā? Nakšņoja kopā? Kāpēc viņa tāda smaidīga? Smēķētava bija apklususi un pavadīja mūs ar neizpratnes pilniem skatieniem.
Muļķīgi klusēdami aizbraucām uz stāvvietu, bet tur atkal izlēciens. Tā bezkaunīgā būtne ņem ārā ziedus no aizmugurējā sēdekļa, sacīdama : “Novītīs, žēl būs,” un nes iekšā ēkā, protams, garām smēķētavai. Pie stāvvietas ir otra ieeja, pa kuru ātrāk var tikt iekšā ēkā, es pa to iegāju.
Pēc apmēram 15 min. pie manis pa vienai nāk biroja kolēģes un, drūmi smaidot, uzdod muļķīgus jautājumus : “Kāpēc kopā atbraucāt?”, “Kas par ziediem?”, “Cik sen esat pazīstami?” Pa vienai vien nāk un, nesaņēmušas gribēto atbildi , sūta jaunu spiegu (saku, ka ziedi nav no manis, pazīstu 3 dienas, piedāvāja atvest uz darbu).
Sēžu un domāju – kas tas bija, ko tas nozīmē, un kas vēl sagaida?
