Pats par sevi tas izklausās šausmīgi – ticiet man, pārdzīvot šo arī bija īsts murgs. Bet ja ar to viss beigtos…
Es nevarēju palikt stāvoklī laulībā vairākus gadus. Mēs centāmies un pēc katra neveiksmīgā mēģinājuma viens otru atbalstījām. Es tiešām domāju, ka mūsu mīlestība pārdzīvos šo grūto laiku. Līdz kādu dienu uzzināju, ka vīrs mani krāpa ar pašas māsu.
Izcēlās briesmīgs skandāls, kurā bija radinieki un draugi. Vārdos nevar izteikt, cik sāpīgi bija pārdzīvot šo nodevību, taču mēs izdzīvojām pat tad. Mēs nolēmām, ka mūsu mīlestība ir tā vērta, lai mēģinātu glābt ģimeni. Mēs atkal sanācām kopā, lai pēc pāris nedēļām saņemtu ziņas no manas māsas: viņa ir stāvoklī …
Tas nogalināja visas cerības atjaunot ģimeni. Mans vīrs no manis izšķīrās, lai kopā ar māsu audzinātu bērnu. Dažus mēnešus vēlāk viņš viņu apprecēja. Es pārtraucu visas saites ar savu bijušo, ar savu māsu un vienkārši mēģināju izdzīvot tajā tumšajā laikā. Vecāki neslēpa dusmas uz abiem un atbalstīja mani. Bet, kad bērns piedzima, viņi samierinājās un atkusa.
Ir pagājuši vairāk nekā 5 gadi, kopš izdzēsu viņu vārdus no savas dzīves. Sazinājos tikai ar vecākiem, raugoties, lai ballītē man ar viņiem nav jāšķērso ceļi. Un nesen mani gados vecāki vecāki sāka runāt, ka ļoti vēlētos, lai es jūlijā atnāku uz tēva jubileju un satiktos ar bijušo, māsu un brāļameitu.
Sāku par to domāt un nez kāpēc pirmo reizi 5 gadu laikā ieskatījos māsas lapā sociālajos tīklos. Un es to uzreiz nožēloju – pār mani uzkrita simtiem laimīgas ģimenes fotogrāfiju. Šeit mans bijušais vīrs skūpstās ar māsu pēc dzemdībām, šeit ir viņu ģimenes fotosesija ar gadu vecu mazuli. Viņu ceļojumi, tikšanās ar radiem… Man palika slikti līdz nelabumam. Šī ir mana dzīve un mana mīlestība, ko viņi nozaga!
Ja šo 5 gadu laikā es būtu uzzinājis kaut mazu ziņu no viņu dzīves, varbūt es nebūtu tik ļoti cietusi. Bet ko tagad darīt, es nezinu. Es ļoti vēlos būt laimīga, sazināties ar ģimeni, nevis dzīvot tā, it kā būtu atrauta no ģimenes un mana sirds būtu izrauta.
5 gadus vecā māsasmeita nav vainīga notikušajā, un es ļoti mīlu bērnus. Es nezinu, vai varēšu iet uz jubileju – tur pārāk daudz jātur emocijas. Bet, iespējams, ir vērts mēģināt spert vismaz dažus soļus pretī savām bailēm un laimīgai dzīvei pēc piedošanas?
