Bērni ir savu vecāku karma. Un tā ir taisnība! Šis ir dziļš rakstnieka-ezotēriķa Denisa Zaharova raksts par to, kādu mācību mums sniedz mūsu bērni, un kādus secinājumus mēs no tā varam iegūt.
Apmēram līdz 16 gadu vecumam tieši caur mūsu bērnu slimībām, rīcību un palaidnībām mūs uzrunā pats Liktenis. Puikas māca savas mātes, bet meitenes savus tēvus. Un tas nav joks. Kā piemēru varu minēt stāstu par kādu jauno pāri, kam piedzimis akls bērns. Daudziem tas izrādījies šoks. Lieliski vecākie, skaists un saskanīgs pāris, un pēkšņi tāda nelaime! Vecmāmiņas un vectētiņi savā starpā sūrojās, ka Dievs bijis netaisnīgs.
Paziņas juta līdzi, interneta lietotāji raudāja. Viņiem taču tik jauki selfiji, tātad arī paši ir labsirdīgi un jauki cilvēki, tā vismaz domāja daudzi.
Kad viena no vecmāmiņām izteica vēlmi palīdzēt bērna aprūpē un pārvācās pie jaunā pāra, viņa nespēja noticēt savām acīm. Kur palika visa uzspēlētā romantika un glancis? Jebkurš sīkums spēja izraisīt strīdu. Viņi dzīvoja kā suns ar kaķi un salaba vien naktīs, kopīgā gultā. Bija ļoti sāpīgi noskatīties uz to visu.
Un kā izrādījās, ne vien vienai no laulāto mātēm, bet arī jaundzimušajam, viņš jau no paša sākuma nav vēlējies noskatīties uz vecāku kašķiem. Tāpēc arī bija izvēlējies akla cilvēka karmu, cerot, ka vecāki sapratīs, kāpēc tas ir noticis tieši viņu ģimenē. Taču viņi nebija spējīgi to izprast.
Neviens nav mācījis mums saistīt mentālos cēloņus ar fiziskām sekām. Mēs esam pārāk lieli materiālisti un skeptiķi, kas tai pašā laikā neaizmirst noskatīties kārtējo „Ekstrasensu cīņu” sēriju. Mēs dzīvojam pēc parauga „darbs-mājas-darbs”, nemaz nespējot pārtraukt šo nemitīgo skrējienu vāveres ritenī.
Mums šķiet, ka tā būs mūžīgi, bet kad atskatāmies – pensija jau klāt. Kas ataust mums atmiņā? Vien retie, laimīgie mirkļi: atpūta pie jūras, kāzas, bērnu sasniegumi. Un kur tad mūsu personīgie sasniegumi? Dzīvoklis, vasarnīca un divi auto neskaitās, jo tie ir mūsu sasniegumi citu acīs, bet kā ar Visuma viedokli, ko tādu īpašu esam paveikuši? Ar ko paliksim cilvēku atmiņās?
Tev piedzima bērns? Jā, tu centies cik spēka, strādāji nīstajā darbā, kā tik var viņus apgādāt, lai viņiem ir labi. Augot viņi praktiski nav tevi redzējuši, jo biji spiests strādāt līdz vēlam vakaram, galu galā iegūstot vien impotenci.
Arī mammas nav labākas! Viņas visu laiku vadā bērnus pie ārstiem, tā kā gribi negribi, bet ir jāslimo. Medicīna mums ir svēta lieta. XXI gadsimts, jaunākās tehnoloģijas, bet veselīgu bērnu nepaliek vairāk.
Cilvēku galvās valda haoss. Reiz man zvanīja kāda vientuļā māmiņa. Esot grūti. Naudas trūkst, bet 10 gadīgs bērns nemitīgi slimo. Un nemaz nav kas palīdz. Ko lai dara? Skaitu kā mantru: „Bērni ir savu vecāku karma.” Domā! Bet vai viņa ir aizdomājusies? Viņa domā kā izdzīvot, kā nopelnīt lieku eiro kārtējais ārsta vizītei.
Piezvanīju viņai pats.
„Sities?”
„Sitos, kā zivs pret ledu.”
„Ko esi izdomājusi?”
„Tu visu laiku runā par kaut kādu karmu, taču es dzīvoju šeit un tagad. Man jāstrādā, nevis jādomā.”
„Vai tev pašai nešķiet, ka ar savu slimošanu bērns cenšas tev „pateikt”, ka viņam pietrūkst tavas mātišķās mīlestības? Viņam nav tēva. Viņš visu laiku ir viens. Tu nemitīgi esi darbā un pelni naudu.”
„Ko lai es daru”
„Nomaini darbavietu, vai sāc strādāt tikai pusslodzi”
„Vai tu man naudu maksāsi?”
„Sarunāsim tā,” es nolēmu, „tu strādāsi pusslodzi un veltīsi vairāk laika savam bērnam. Ja pēc divām nedēļām viņš neatlabs, es tev samaksāšu tavu mēneša algu.”
Veselu nedēļu viņa pavadīja pārdomās.
Mēs visi gribam saņemt garantijas no šīs Dzīves, ka viss būs labi un pat lieliski. Taču Zeme ir iespēju vieta, nevis apdrošināšanas kompānija. Iemācīties paļauties uz augstākiem spēkiem ir viens no mūsu uzdevumiem, kas jāsāk apgūt jau bērnībā.
Vientuļā māmiņa piekrita manam piedāvājumam. No galvenā grāmatveža amata viņa ar šausmām kļuva par ierindas darbinieku un domās jau bija sagatavojusies sliktākajam. Kolēģi nekādīgi nespēja izprast viņas rīcību, arī apkārtējie sāka spiesta ar savu autoritāti: „Kādas muļķības! Ar ko tu maksāsi ārstiem?”
Maksāt gan vairs nevajadzēja. Nedz man, nedz ārstiem.
Es izskaidroju savai paziņai, ka vientuļā māmiņa nav nekāds spriedums, tas ir liktenis, ko ir izvēlējies viņas dēls vēl pirms bija piedzimis. Aizmirsti! Vienkārši paļaujies uz Likteni un saproti, ko tavs dēls grib tev pateikt.
Puika pārstājis slimot. jau pēc nedēļas atkāpās hroniskās kaites, kas tik ļoti satrauca māti. Bet pēc divām nedēļām bērns pats izteicis vēlmi doties uz skolu.
„Vai tev izlīdzēt ar naudu?” prasīju viņai.
Vientuļā māte uztvēra manis teikto kā apvainojumu.
„Tu devi man daudz vairāk, tu liki man atmosties un paskatīties uz šo situāciju savādāk. Drīzāk es esmu tev parādā.”
„Tu neko neesi man parādā. Dzīvo un priecājies. Apzinoties situāciju var paveikt brīnumus. Tiklīdz mainās uztvere, mainās arī apkārtējā pasaule.”
Pie tā arī palikām, ka neviens nevienam nav parādā.
Toties šo manu paziņu apkārtējie ir nomocījuši ar jautājumiem par to, kā viņai izdevās izārstēt bērnu. Pie kāda daktera vedusi, ko viņš izrakstījis? Taču atbildes vietā dzirdējuši vien to, ka bērni ir savu vecāku karma. Paraustot plecus, viņi izbrīnīti skrien tālāk savās darīšanās, nedomājot un neiedziļinoties. Vienkārši nodzīvojot savas dzīves.
