Man ir ļoti žēl savas vecākās māsas.
Sākumā viss šķita ideāli — viņas vīrs atstāja ļoti labu iespaidu. Viņš bija uzņēmējs ar stabiliem ienākumiem, savs dzīvoklis, kārtīga mašīna, prata uzturēt sarunu un pat reizēm iepriecināja ar kādu pārsteigumu.
Arī māsa pelnīja labi. Bet pēc bērna piedzimšanas viņa devās dekrēta atvaļinājumā, un tad viņas vīrs pamazām sāka mainīties. Viņš pēkšņi atteicās maksāt par kredītiem, sakot, ka tās ir viņas problēmas.
Viņš vairs nedeva līdzekļus pat ikdienas vajadzībām — ne kosmētikai, ne apakšveļai, ne apaviem. Vēl sliktāk — viņš sāka taupīt pat uz bērna rēķina. Mazais brauca vecos, aizlienētos ratiņos.
Māsa ilgi dzīvoja no saviem iekrājumiem, cerot, ka situācija uzlabosies. Bet viss tikai gāja uz slikto pusi. Mēs ar mammu sākām viņai palīdzēt — devām naudu pārtikai, autiņiem, apģērbam.
Tajā pašā laikā vīrs žēlojās, ka uzņēmējdarbība vairs nenes ienākumus, ka viss esot grūti. Bet mēs redzējām — viņš pērk jaunus sīkrīkus, bieži uzpilda auto, lieto alkoholu. Tas viss lika aizdomāties.
Kad māsa vairs nevarēja to izturēt, viņa — neskatoties uz to, ka bērns bija vēl mazs — atgriezās darbā. Mamma pārcēlās pie viņiem, lai palīdzētu ar mazuli.
Un tad notika kas negaidīts.
Mamma, gatavojot vakariņas, atvēra saldētavu un atrada plastmasas maisu, aptītu ar līmlenti. Iekšā — liels apjoms skaidras naudas, sakārtotas banknotēs. Nauda bija īsta.
Izrādījās, ka vīrs visu šo laiku slēpis no sievas savus patiesos ienākumus. Neviens nezina, kāpēc viņš tā rīkojās — ne dāvanu ģimenei, ne rezerves fonda dēļ. Vienkārši — viņš krāja un neko neteica.
Māsa paņēma šo naudu un nomaksāja visus savus parādus. Vīrs sadusmojās, ilgi nerunāja ar viņu un tā arī nepaskaidroja savu rīcību. Viņš kļuva noslēgts, it kā pieķerts kaut kā sliktā.
Attiecības sāka brukt. Māsa atzina, ka vairs nevēlas būt kopā ar viņu — un es viņu saprotu. Tagad viņa pati cenšas ietaupīt un veidot savu drošības spilvenu, lai nekad vairs nebūtu atkarīga no kāda cita.
Šis stāsts parāda, ka pat tuvākie cilvēki var noslēpt lietas, kas var sagraut uzticību. Mana māsa ir sapratusi, cik svarīgi ir būt patstāvīgai un pašai kontrolēt savu dzīvi — pat ja tas nozīmē lielas pārmaiņas.
Mācība? Ne vienmēr var paļauties uz citiem. Pat tad, ja viņi šķiet uzticami, ir svarīgi saglabāt savu neatkarību un neļaut citiem pilnībā noteikt tavu dzīvi.
