Radniecība ir sociālas, ar likumu vai tradīcijām pamatotas attiecības starp cilvēkiem, par kuriem pastāv uzskats, ka tiem ir kopīga izcelsme. Nereti radu lokā tiek iekļauti arī cilvēki, kas ieprecējušies šādā cilvēku lokā. Ar radniecību saprot plašāku cilvēku loku nekā ģimeni. Konkrētu personu šādā cilvēku lokā sauc par radinieku vai radinieci. Dažādās sabiedrībās principi, pēc kādiem tiek noteikts, vai cilvēki ir radinieki, var ievērojami atšķirties. Šeit ir stāsts par znotu. Ja interesē, tad lasiet turpinājumā!
Esmu pievilcīga sieviete, man ir tikai 38 gadi. Vīrs nomira ļoti agri, tāpēc es viena audzināju meitu. Visus šos gadus mēs ar meitu dzīvojām ļoti draudzīgi, mūsu starpā nekad nav bijis nekādu noslēpumu. Tagad manai meitiņai ir jau 19 gadi, viņa ir iemīlējusies savā kursa biedrā. Meita par viņu runāja ar tādu sajūsmu, ka es nolēmu iepazīties ar šo jaunekli un uzaicināt viņu pie mums ciemos. Puisis radīja ļoti labu iespaidu. Viņš bija prātīgs, gudrs un jautrs.
Katru vakaru viņi pavadīja divatā, un es jutos ļoti vientuļi. Man likās, ka manai personīgajai dzīvei pārvilkts krusts pāri. Tāpēc es nolēmu rīkoties: jauna frizūra, nomainīta garderobe, tikšanās ar draudzenēm un izklaides, taču visiem jaunajiem paziņām bija vajadzīgas tikai vienas nakts attiecības.
Reiz mana meita ar savu puisi nopietni sastrīdējās. Tā, ka meita pat dzirdēt par viņu negribēja. Bet kādu dienu viņš atnāca pie mums ar nodomu no sirds izrunāties ar manu atvasi. Meitas nebija mājās, un es viņu uzaicināju uz tēju. Un tā nu es tajā vakarā nonācu viņa apkampienos. Turpinājums sekoja guļamistabā. Mēs sākām tikties pie manis dzīvoklī, kamēr meitas nebija mājās. Tā tas turpinājās, līdz viņi abi salīga mieru.
Pavisam drīz es sajutos nelāgi un devos pie ārsta. Viņa diagnoze mani šokēja: grūtniecība! Es zināju, kurš ir tēvs, taču tam bija jāsagatavo meita. Es viņu abu klātbūtnē pastāstīju, ka man bija attiecības ar vīrieti, kuras nu ir beigušās, taču tagad esmu uzzinājusi par grūtniecību.
Pēc puiša acīm varēja nojaust, ka viņš saprata, ka tas ir viņa bērns. Es ar viņu pārtraucu komunicēt, lai neizjauktu meitas laimi. Jau pavisam drīz jaunieši nolēma apprecēties, un es biju patiesi priecīga par to.
Vienīgais, no kā es baidījos, kam bērns būs līdzīgs. Meitas līgavainim ir izteiksmīgi sejas vaibsti, tumši mati, bet es esmu blondīne ar gaišām acīm. Pat baznīcā lūdzos, lai bērns būtu mana kopija.
Man nav, ar ko parunāties, nav, ar ko padalīties savās bailēs, un tas ļoti nomāc manā stāvoklī. Kas notiks ar meitu, ja viņa uzzinās? Nesen mans topošais znots atnāca pie mums, kad meitas nebija, un es atkal padevos viņa valdzinājumam. Es mīlu viņu un nespēju tam pretoties, bet arī meitu es nevaru pamest. Tāpēc es piedāvāju dzīvot trijatā, bet sargāt mūsu noslēpumu no meitas.
Saprotu, ka esmu vainīga, tikai nezinu, kā man tagad rīkoties. Meitas draugs ir kļuvis ļoti rūpīgs un uzmanīgs, velta man daudz laika, gaidot savu pirmdzimto, bet meitu tas acīmredzami tracina. Ļoti baidos, ka tikai viņi nesastrīdas un viņš nepastāsta visu par mums. Manas vislielākās bailes ir pazaudēt meitu uz visiem laikiem.
Varbūt manas bažas izraisa hormonālās pārmaiņas, bet šobrīd es neko nevaru izdarīt. Tāpēc nolēmu sagaidīt bērna piedzimšanu, bet pēc tam, visticamāk, atstāšu viņus vienus un pārcelšos dzīvot uz citu vietu. Taču šobrīd šādam solim es neesmu gatava.
